Solās izstrādāt ilgtspējīgu nepilngadīgo patvēruma meklētāju uzņemšanas modeli
Iekšlietu ministrija (IeM) sadarbībā ar Labklājības ministriju (LM) sagatavos priekšlikumus par risinājumiem, lai Latvijā izveidotu “ilgtspējīgu un sistēmisku” nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības uzņemšanas modeli Latvijā, atbildē tiesībsargam norādījusi valdība.
Ministru kabinets bija saņēmis tiesībsarga vēstuli par nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības, kurā lūgts izvērtēt jautājumu par kompensāciju mehānismu pašvaldībām par izdevumiem, kuri tām radušies, nodrošinot nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības vajadzības.
Ministru kabineta atbildes vēstulē teikts, ka patlaban izveidojusies situācija, kur nacionālajām atbildīgajām iestādēm ir dažādi viedokļi par nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu pārstāvības jautājumu risināšanu ilgtermiņā.
LM norādījusi, ka bāriņtiesa, lemjot par nepilngadīga patvēruma meklētāja bez pavadības izmitināšanu vairumā gadījumu saskaras ar bērnu nevēlēšanos pārcelties dzīvot ārpus Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki”. Vienlaikus jāņem vērā, ka nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības Latvijā pārsvarā ir zēni vecumā virs 16 gadiem, kā arī tas, ka Latvijā audžuģimeņu skaits pēdējos gados ir samazinājies, un esošās audžuģimenes nav gatavas uzņemt pusaudžus, īpaši nepilngadīgos patvēruma meklētājus bez pavadības.
Arī audžuģimenes kā izaicinājumu nepilngadīgu patvēruma meklētāju uzņemšanai ģimenē min valodas barjeru, kultūras atšķirības un dažādus reliģiskos uzskatus. Šie faktori būtiski ietekmē audžuģimeņu motivāciju un spēju nodrošināt bērnam stabilu un atbalstošu vidi.
Tādēļ, LM ieskatā, ir nepieciešams attīstīt alternatīvus, specializētus pakalpojumus, kas atbilst šīs mērķa grupas vajadzībām, kā arī vērtēt iespēju pilnībā vai daļēji pārstāvības funkcijas nodot patvēruma meklētāju izmitināšanas centra vai ārzemnieku aizturēšanas centra vadītājam vai viņa pilnvarotai personai līdz brīdim, kad rasta iespēja nodrošināt nepilngadīgā patvēruma meklētāja aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē.
Iepriekš minētais pamatojams ar to, ka izmitināšanas centra personāls ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem bez pavadības, pārzina viņu individuālās vajadzības un spēj operatīvi reaģēt uz situācijas izmaiņām, kā arī nodrošināt viņiem ikdienas atbalstu, piesaistot sociālo audzinātāju vai mentoru, mērķtiecīgu integrācijas un adaptācijas atbalstu un iespēju saglabāt kontaktu ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem, kas mazinātu izolācijas sajūtu un sekmētu psiholoģisko labklājību.
IeM šādam risinājumam saredz vairākus būtiskus riskus. Nacionālie un starptautiskie tiesību akti paredz diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt bērnu tiesības un intereses neatkarīgi no bērna vecuma, dzimuma, tautības, migrācijas statusa, valodas, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes vai citiem apstākļiem.
Līdz ar to uz visiem bērniem valsts teritorijā būtu attiecināma vienota tiesību un interešu aizstāvības sistēma un nosacījumi. Likums paredz, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē – audžuģimenē, pie aizbildņa.
