Divas iedzīvotāju iniciatīvas par dzīvnieku tiesību aizsardzību plāno nodot tālākai vērtēšanai

Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputāti trešdien lēma nodot tālāk vērtēšanai parlamenta komisijām divas iedzīvotāju iniciatīvas saistībā ar dzīvnieku tiesību aizsardzību, turklāt vajadzību risināt atsevišķus jautājumus saskata gan Zemkopības un Tieslietu ministrija, gan Pārtikas un veterinārais dienests.

Par attiecīgajiem jautājumiem vēl jālemj Saeimai.

Platformā “manabalss.lv” patlaban savākti teju 35 000 parakstu iniciatīvai “Likumā noteikt, ka dzīvnieks nav manta, bet dzīva būtne”.

Iniciatīvas pamatā ir priekšlikums grozīt Civillikumu, tajā paredzot, ka “dzīvnieki nav manta, bet gan dzīvas būtnes”. Tās iesniedzēja Marta Mackeviča atsaucas uz citu valstu praksi, kur šāds regulējums jau pastāv, un uzsver tā nepieciešamību arī Latvijas tiesību telpā.

Komisijas sēdē Mackeviča norādīja, ka teju 35 000 parakstu “manabalss.lv” parādot sabiedrības vēlmi un gatavību pārmaiņām.

Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (JV) minēja, ka ministrija jau konceptuāli sākusi vērtēt šo jautājumu. Kā norādīja Paegļkalna, tas nav tikai emocionāls, bet arī juridisks jautājums. Kā piemērus viņa minēja gadījumus, kad tiek šķirta laulība, notiek parādu piedziņa vai cilvēks mirst, un paliek atklāts jautājums par to, kas notiek ar dzīvnieku.

Paegļkalna atzīmēja, ka šādas normas ieviešana Civillikumā būtu pirmais solis, taču ir nepieciešams precīzāk “iziet cauri” Civillikuma attiecīgajām nodaļām, kas skar ar šo specifisko īpašuma veidu saistītos jautājumus. Tas, pēc Paegļkalnas sacītā, esot komplekss izvērtējums.

Viņa aicināja dot ministrijām laiku, uzsverot, ka nepieciešami nopietnāki grozījumi. Proti, ielikt Civillikumā vienu teikumu, ka “dzīvnieki nav manta, bet gan dzīvas būtnes” būtu par maz – esot jāsakārto saistītās normas.

Zemkopības ministrijas (ZM) parlamentārais sekretārs Normunds Šmits norādīja, ka joma ir ļoti komplicēta, kašķīga, ar dažādiem viedokļiem un jebkura darbība nav “sprints”, bet gan ir gara diskusija un to rezultātā panākts kompromiss. Tāpat šie jautājumi “pavelk” līdzi izdevumus, viņš norādīja.

“No sākuma šie noteikumi būtu jāizstrādā “cehā”, un pēc tam būtu jēga tos sūtīt uz [Saeimas] komisiju,” sprieda Šmits, norādot, ka tas ir risināms, bet ir jārēķinās ar laiku, jo tur ir “daudz kompromisu un izpratnes jautājumu”.

Tikmēr ZM Juridiskā departamenta Normatīvo aktu nodaļas juriste Sanita Lase norādīja, ka, viņasprāt, esošais regulējums ir optimāls.

Savukārt Pārtikas un veterinārā dienesta Juridiskās daļas vadītāja Ieva Ņikitina atzina, ka dienests atbalsta šīs jomas sakārtošanu un jautājuma tālāku virzību, un ir gatavs piedalīties procesā.

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks juridiskajos jautājumos Dāvids Valters norādīja, ka, konsultējoties ar pašvaldību policijām, noskaidrots, ka viņus apmierina pašreizējais regulējums.

Deputāti vienbalsīgi lēma iniciatīvu nodot tālākai vērtēšanai Saeimas Juridiskajai komisijai.

Tāpat komisija vienbalsīgi lēma Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai nodot iedzīvotāju parakstīto iniciatīvu par dzīvnieku tiesībām dzīvot. Ar iniciatīvu rosinātas izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas cita starpā nosaka nosacījumus dzīvnieku eitanāzijai. Pašreizējā redakcija paredz, ka to atļauts veikt, ja klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs. Tāpat spēkā esošais regulējums nosaka, ka to atļauts veikt, ja 30 dienu laikā pēc lēmuma par dzīvnieka konfiskāciju neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku.

Iniciatīvas autori piedāvā pagarināt šos termiņus līdz 60 dienām, dodot patversmēs nonākušiem fiziski veseliem dzīvniekiem lielāku iespēju atrast jaunu mājvietu. Tas nozīmētu, ka pašvaldībām būtu pienākums rūpēties par šiem dzīvniekiem nevis 14 vai 30 dienas, bet 60 dienas.

ZM Dzīvnieku veselības, audzēšanas, aizsardzības un pārtikas nekaitīguma departamenta direktore Antra Briņķe norādīja, ka Dzīvnieku aizsardzības likumā ir strikti noteikts, kad praktizējošs veterinārārsts drīkst veikt eitanāziju.

Briņķe atsaucās uz minētajām divām likuma normām, kas nosaka, ka veterinārārstam dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja “klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs”, kā arī, ja “30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par dzīvnieka konfiskāciju, neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku”.

Viņa norādīja, ka ZM ieskatā šīs divas normas būtu jāsvītro no Dzīvnieku aizsardzības likuma, jo tās dod netiešu, nepareizu interpretāciju. Proti, nevienā tiesiskā regulējumā neesot teikts, ka obligāti 15. dienā jāveic dzīvnieka eitanāzija. Tas, kur rodoties pārpratumi, esot tas, ka 14 dienas meklē dzīvnieka īpašnieku.

Kā skaidroja Briņķe, šī norma esot radusies pirms 15 gadiem, kad Latvija apkarojusi trakumsērgu, bija daudz klaiņojošu suņu un kaķu. “Tad, šādus dzīvniekus noķerot un aizvedot uz patversmi, viņi bija jāliek novērošanā – 14 dienas ir inkubācijas periods šim vīrusam,” skaidroja Briņķe, atzīmējot, ka ir jādzīvo līdzi laikam, jāpārskata regulējums, jo trakumsērga vairs neesot aktuāla.

Ņikitina atzīmēja, ka Pārtikas un veterinārajam dienestam neesot iebildumu pret attiecīgo normu svītrošanu.

Valters aicināja atcerēties, ka viena no pašvaldību funkcijām ir dzīvnieku izņemšana, nogādāšana līdz konkrētai vietai un pakalpojuma apmaksa līdz konkrētām dienām. Viņš norādīja, ka noteikti kādas pašvaldības iebilstu, ja izmaiņām netiktu paredzēti atsevišķi finansējuma avoti, kādas robežas vai griesti.

Briņķe atbildēja, ka tieši šo mītu esošās normas radījušas. Viņa atzīmēja, ka eitanāziju veic praktizējošs veterinārārsts, un Dzīvnieku aizsardzības likumā ir jāpapildina sadaļa par patversmēm, proti, ja dzīvnieks nokļūst patversmē, kas notiek tālāk.

“Nevaram sasaistīt profesionālo darbību ar patversmēm un dzīvnieku eitanāziju,” sacīja Briņķe.

Šmits atzīmēja, ka konkrētais punkts nevar būt risinājums pašvaldībām, kā pamatot savu izdevumu sadaļu, jo tā esot pilnīgi cita tematika un cits konteksts. “Ļaujam pašvaldībām pašām izstrādāt kārtību un lemt kopā ar lokālajām patversmēm un vetārstiem,” teica Šmits, norādot, ka situācija katrā vietā atšķiroties.