Aptauja: Trešdaļa pedagogu atbalstu bērniem ar uzvedības grūtībām izglītības iestādēs uzskata par tikai daļēji pietiekamu

Vairāk nekā trešdaļa jeb 35% izglītības iestāžu darbinieku uzskata, ka atbalsts bērniem ar uzvedības un saskarsmes grūtībām izglītības iestādēs ir tikai daļēji pietiekams, liecina Latvijas Bērnu atbalsta fonda (LBAF) pētījumā veiktās aptaujas dati.

Atbalstu kā nepietiekamu vērtē 25% respondentu, to saistot ar speciālistu trūkumu, pārslogotību, zemu atalgojumu, nepietiekamu finansējumu materiālajam nodrošinājumam, kā arī bērnu neuzticēšanos skolai un vecāku vāju iesaisti problēmu risināšanā.

Ierobežojumus veicina speciālistu noslodze, laika trūkums un sadarbības grūtības, kas kavē efektīvu atbalsta sniegšanu. Respondenti norāda uz nepieciešamību pēc papildu psihologiem un speciālajiem pedagogiem, kā arī metodiskajiem materiāliem.

Savukārt pozitīvi atbalsta sistēmu izglītības iestādēs vērtē 20% pedagogu, uzsverot, ka speciālisti ir kompetenti, notiek sadarbība ar vecākiem un izglītības iestādes nodrošina nepieciešamos resursus. Daļa norāda arī uz kopumā pozitīvām pārmaiņām darbā ar bērniem, kuriem ir uzvedības un saskarsmes problēmas.

Tāpat pētījumā noskaidrots, ka atbalsta speciālistu pieejamība izglītības iestādēs būtiski atšķiras. Visbiežāk jeb 25,3% gadījumu pieejams tikai viens atbalsta speciālists. Piecu speciālistu nodrošinājuma pieejamība ir 20,2% iestāžu, bet 3% iestāžu nav pieejams neviens atbalsta speciālists.

Kā visbiežāk pieejamos atbalsta pakalpojumus respondenti minējuši psihologu, pedagoga palīgu, medicīnas darbinieku, speciālo pedagogu un sociālo pedagogu.

Visbiežāk jeb puse aptaujāto pedagogu uzsver, ka no papildu speciālistiem nepieciešams tieši psihologs. Tiek minēta vajadzība pēc pilnas slodzes psihologa vai vairākiem speciālistiem vienā iestādē, jo pieaug bērnu skaits ar psihoemocionālām grūtībām, tostarp paaugstinātu pašnāvības tieksmes risku.

Vienlaikus nepieciešamību pēc speciālā pedagoga norādījuši 20% respondentu, bet vēl 15% izceļ pedagogu palīga vai asistenta lomu, īpaši darbā ar jaunāko klašu skolēniem un bērniem ar uzvedības traucējumiem vai speciālām vajadzībām.

Sociālā pedagoga nepieciešamību atzīst 8% aptaujāto pedagogu. Daļā atbilžu minēts, ka nepieciešams arī bērnu psihiatrs, neirologs, klīniskais psihologs, ABA terapeits, fizioterapeits, logopēds vecākiem bērniem, psihoterapeits, mentors vecākiem, kā arī policisti vai apsargi krīzes situācijām.

No aptaujātajiem 60% atzīmē, ka būtu nepieciešama atbalsta speciālistu pieejamības palielināšana. Samazināt skolēnu skaitu klasēs vēlētos 15%, un tikpat daudz minējuši nepieciešamību pēc lielāka atalgojuma. Papildu apmācības, supervīzijas un sadarbību starp institūcijām par būtisku uzskata 25% izglītības iestāžu darbinieku.

Analizējot atbildes par sadarbību ar vecākiem, aizbildņiem vai audžuģimenēm, vairāk nekā 80% respondentu norādījuši, ka vecāku iesaiste atbalsta procesā ir būtiska, taču bieži vien nav efektīva vai viegli īstenojama. Visbiežākā sadarbības forma ir individuālas sarunas un tikšanās, ko izmanto 70% aptaujāto pedagogu. Tās kalpo, lai informētu par bērna uzvedību, uzklausītu vecāku viedokli un vienotos par atbalsta plānu. Apmēram 20% sniedz vecākiem konsultācijas par audzināšanu, atbalsta stratēģijām un iesaka citu speciālistu iesaisti. Tikpat daudzi norāda uz ikdienas saziņu pa tālruni vai e-klasi.

Noskaidrots, ka 30% pedagogu uzskata, ka vecāki nereti nevēlas atzīt bērna problēmas, neuzņemas atbildību vai ir pasīvi sadarbībā ar skolu. Vēl 10% uzsver, ka vecākiem trūkstot zināšanu par bērna attīstību vai nav pietiekamu resursu nepieciešamā atbalsta nodrošināšanai. Savukārt 5% minējuši komunikācijas grūtības un vienotas izpratnes trūkumu par bērna situāciju un risinājumiem.

Sadarbībā ar speciālistiem visbiežāk identificētais izaicinājums ir to trūkums un pārslodze, kas ierobežo pieejamību un spēju veltīt pietiekami daudz laika katram bērnam – to atzīmē 40% respondentu. Vēl 10% minējuši formālu attieksmi un ieinteresētības trūkumu no atsevišķu speciālistu puses, kā arī grūtības nodrošināt koordinētu un efektīvu atbalstu. Tikpat daudzi norāda uz problēmām savlaicīgi piekļūt speciālistiem, piemēram, garām rindām pie bērnu psihiatriem.

Aptaujātajiem izglītības darbiniekiem tika lūgts arī sniegt priekšlikumus sistēmas uzlabošanai. Lielākā daļa jeb 70% uzskata, ka katrā izglītības iestādē būtu jānodrošina pilna speciālistu komanda, kurā ietilpst psihologs, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs, logopēds un asistenti vai skolotāju palīgi. Tika uzsvērta arī nepieciešamība pēc speciālistu atbilstošas kvalifikācijas un zināšanām darbā ar bērniem ar uzvedības traucējumiem.

Aptaujā piedalījās 99 izglītības iestāžu darbinieki, kuru darba pieredze ir no sešiem mēnešiem līdz 50 gadiem. Atbildes saņemtas no visiem plānošanas reģioniem, aptverot deviņas Latvijas pašvaldības.

Lielāko daļu respondentu – 18,6% – veido klases audzinātāji, kuri vienlaikus ir arī kāda konkrēta mācību priekšmeta skolotāji. Savukārt 15,6% aptaujāto ir klases audzinātāji bez mācību priekšmeta specializācijas. Vēl 13,7% ir vadības līmeņa darbinieki, 12,75% – konkrēta priekšmeta skolotāji un vēl tikpat – pirmsskolas pedagogi. Atbalsta personālu pārstāv 8,82%, psihologus un logopēdus – katrs 5,88%, bet 3,92% aptaujāto ir speciālie pedagogi.

No izglītības iestāžu veidiem visvairāk respondentu – 40,4% – pārstāv pirmsskolas izglītības iestādes. Pamatskolas pārstāvēja 25,2%, vidusskolas – 23,2%, bet jaukta tipa izglītības iestādes un speciālās skolas – katra pa 4%. No sākumskolām atbildes snieguši 3% respondentu.

Kā vēstīts, LBAF veicis apjomīgu pētījumu par ģimeņu, kurās aug bērni ar uzvedības un saskarsmes grūtībām, ikdienas pieredzi un vajadzībām Latvijas reģionos. Balstoties pētījuma secinājumos, izstrādāti arī priekšlikumi atbalsta sistēmas uzlabošanai. Pētījumā piedalījās vecāki, izglītības iestāžu darbinieki un dažādu jomu speciālisti, piemēram, sociālie darbinieki un policisti no visiem Latvijas reģioniem. Secinājumi par situāciju tika iegūti ar aptauju, interviju, fokusgrupu un diskusiju palīdzību.